Gan jau visi esam dzirdējuši teicienu, ka tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi, kādu tai vajag. Šajā mirklī, kad ir tikko ievēlēts jaunais prezidents, ar kuru daudzi ir neapmierināti, varētu būt vērtīgi izvērtēt, kāpēc mums šādu prezidentu vajag. Es piedāvāju šo izvērtēšanu veikt no garīgā aspekta, lai ieraudzītu, ka katra situācija ir iespēja garīgi augt. Tos, kuri, izdzirdot vārdu garīgums, uzreiz nostājas opozīcijā un sāk skaidrot savu viedokli, aicinu vispirms ieklausīties manējā.
Upura apziņas līmenis
Upura apziņa ir zemākā no apziņas līmeņiem. Esot upurim, šķiet, ka lietas ar mums notiek, ka mēs tās neietekmējam, nespējam ietekmēt. Jūtoties kā upurim, mēs izjūtam spēcīgas negatīvas emocijas – savu bezspēcību, bezpalīdzību, vājumu, dusmas, kaunu, aizvainojumu, u.c. Mēs esam piesavinājušies un dažādu notikumu rezultātā dzīves laikā ieguvuši dažādus ticējumus, kas veicina, ka mēs pasauli redzam tieši tā – caur upura prizmu.
Esot upurim, mēs raugāmies uz apkārtējās pasaules notikumiem un, piemēram, situācijā ar prezidenta vēlēšanām redzam, ka saujiņa ļaužu izvēlējās vienu konkrētu cilvēku noteiktam amatam pēc sev vien zināmiem apsvērumiem. Šis konkrētais cilvēks ir publiski atzinis, ka ir homoseksuāls, un tas liedz pat pieļaut iespēju, ka viņš tomēr varētu izrādīties labs prezidents, ka varētu tomēr iestāties par visas tautas interesēm, ka varētu tomēr spēt lieliski pildīt to politisko un starptautisko lomu, kādu viņam būs jāpilda. Mums ir bail no nezināmā, no nākotnes, jo esam pieredzējuši, cik netaisns vai neiejūtīgs pret mums kādreiz ir bijis kāds ar lielāku varu un/vai autoritāti nekā mums.
Šādā situācijā ļoti spēcīgi var izpausties pārliecība par to, ka “valdībai nerūp, kas notiek ar tautu”, “prezidents ir ieliktenis”, “viņi tur augšā pat nenojauš, kā tauta dzīvo”, “viņi pilda sveštautiešu pavēles un vēlas iznīcināt latviešu tautu”. Šīs frāzes ar nolūku liku pēdiņās, jo tie ir ticējumi, kuri mums – man un Jums vai nu ir, vai arī to nav. Lai saprastu, vai šie vai citi ticējumi Jums piemīt, pajautājiet sev, cik patiesi Jums ir šie apgalvojumi, un tad ieklausieties sevī, lai saprastu, vai tā ir kaut daļēja patiesība vai arī tomēr pilnīgas muļķības.
Prezidenta vēlēšanās kā ieguvums
Ja kaut viens no šiem apgalvojumiem ir patiess, tad situācija ar prezidentu Jums ir nospēlējusi pozitīvu lomu, jo šīs situācijas dēļ es uzrakstīju šo rakstu, Jūs to pamanījāt un Jums radās iespēja izvērtēt savus ticējumus. Kāpēc to ir svarīgi darīt? Jo ticējumiem ir milzīgs spēks ietekmēt mūsu dzīves. Ticot, piemēram, ka valdībai nerūp, kas notiek ar tautu, un esot vienam no tautas, mēs jūtamies slikti. Šī pārliecība atņem dzīvesprieku un vēlmi sadarboties, vēlmi ieklausīties valdības teiktajā. Varbūt ir atrasta izdzīvošanas stratēģija. Tā var būt attieksme, ka “man ir vienalga, ko viņi tur augšā lemj, es tāpat daru tikai to, ko uzskatu par vajadzīgu”. Tomēr fonā nepārtraukti ir sajūta, ka atrodamies ne īsti draudzīgā teritorijā. Šī sajūta, savukārt, rada fona vajadzību aizsargāties, nepārtrauktu fona stresu, kas pamazām grauj mūsu veselību.
Pozitīvi ticējumi optimismam un labām sajūtām
Gadījumā, ja būtu pretēja ticība, piemēram, ka mums ir tieši tāds prezidents, kurš mums kaut kādu iemeslu dēļ ir vajadzīgs, mēs spētu ar atvērtu prātu lūkoties gan uz prezidentu, gan uz sevi, un meklēt tos iemeslus, kāpēc mums tieši šis prezidents ir vajadzīgs. Iespējams, mums ir jāpieņem sevī tas, par ko pat domāt varētu būt bail – ka arī homoseksuāli cilvēki ir cilvēki. Iespējams, ka mums ir jāpamana sevī sava bezspēcības sajūta ietekmēt lietas, jāierauga savi ticējumi par savu bezspēcību. Iespējams, mums ir jāapzinās savas kļūdas, kuras pieļāvām, jo neieklausījāmies savā sirdsbalsī vai to nedzirdējām un tāpēc nerīkojāmies tā, kā vajadzēja rīkoties.
Pretējās ticības var būt vairākas. Mēs varam ticēt arī, ka mums ir vislabākais prezidents, kāds šajā brīdī vispār ir iespējams. Tam ticot, mēs ar ievērojami lielāku mieru spētu ļaut viņam strādāt, spētu uz viņu vairāk paļauties, raudzīties uz viņu kā uz draugu, nevis ienaidnieku. Prezidents vienlaicīgi ir arī tikai cilvēks, viņš var kļūdīties, var nezināt, var būt noguris, var pat izgāzties. Atkarībā no tā, kā pret mums bērnībā izturējās pieaugušie, kā mēs bērnībā automātiski vai arī pieaugušā vecumā apzināti iemācījāmies izturēties pret sevi un citiem, mēs uz prezidenta neveiksmēm reaģēsim vai nu ar sapratni un pieņemšanu, vai arī ar kritiku un naidu. Esot un paliekot draudzīgiem, mēs varam izvēlēties tomēr atzīt prezidenta un savas kļūdas un pieņemt lēmumus, kā rīkoties, lai šādas kļūdas vairs nepieļautu. Lai kas arī notiktu, mēs turpināsim nokļūt situācijās, kas izgaismos mūsu ticējumus un to radītās emocijas un tā būs arvien jauna iespēja augt garīgi.
“Man pienākas” apziņas līmenis
Ja izdodas izkāpt no upura domāšanas, var iemēģināt attieksmi “man pienākas”. Latviski gan vārds “pienākas” dažādu vēsturisku notikumu rezultātā ir ieguvis sliktu noskaņu. Es ar šo vārdu saprotu visus mūsu iedzimtās tiesības:
- tiesības tikt cienītiem,
- tiesības tikt mīlētiem,
- tiesības tikt atbalstītiem,
- tiesības tikt atzītiem,
- tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem, nepārkāpjot citu cilvēku fiziskās un emocionālās robežas, utt.
Šādas tiesības ir mums visiem – man, Jums, arī prezidentam.
Mums visiem pienākas tikt ar cieņu uzklausītiem un sadzirdētiem. Ja mums nav sajūtas, ka mūs sadzird, tad vērtīgi būtu pameklēt pagātnē situācijas un iemeslus, kāpēc mums nav šīs sajūtas. Varbūt, ka mūs nesadzird visi – tas netiek arī prasīts. Tomēr, ja mūs nesadzird daudzi no tiem, kurus uzrunājam, ja mūs neciena tie, ar kuriem ikdienā esam blakus, tad tam var būt vairāki iemesli. Viens no tiem – mēs necienām paši sevi, neuzskatām savu viedokli par vērtīgu. Bet otrs – mēs necienām citus. Ja necienīsim citus, tad citi necienīs mūs – tas ir Visuma likums “Ko sēsi, to pļausi”, kuru mums māca caur reliģiju, caur pasakām, un, ja nespējam iemācīties, māca pati dzīve, noliekot mūs situācijās, kas mums rāda to, kas ir jāiemācās.
Garīgā skolotāja piedāvātais skaidrojums par to, kā veidojam realitāti
Kad mācījos pielietot intuitīvās dziedināšanas rīku “Līdzjūtības atslēga”, mans skolotājs un šīs metodes autors Edvards Manniks mums stāstīja par karmu un to, kā veidojas mūsu realitāti. Atstāstot viņa vārdus, mūsu realitāte veidojas 3 dažādos režīmos:
- Mūsu realitāte atbilst mūsu karmai, kuru kaut kādu iemeslu (pagātnes pieredze, dvēseles izaugsmei nepieciešamās mācības) dēļ esam ieguvuši. Mūsu realitāti mums palīdz radīt citi cilvēki, kuri ir kā otrā plāna lomu tēlotāji izrādē. Mūsu dzīve ir tā izrāde, kurā mēs esam galvenajā lomā.
- Mēs spēlējam savu otrā plāna lomu citu cilvēku dzīvēs, nodrošinot, ka viņi spēj gūt savas mācības un savu pieredzi, piedzīvot savu karmu. Esot šajās lomās mēs reizēm negribot sadarām lietas, kuras pavisam noteikti nevēlamies, lai citi darītu mums. Dažkārt tas notiek it kā nejauši un bez ļauniem nolūkiem. Reizēm šķiet, ka mūs pārņem kāds spēks, kuram esam bezspēcīgi pretoties. Ja mēs šim spēkam ļaujamies, tad nejauši padarām savu karmu negatīvāku un liekam sev nākotnē piedzīvot to, ko likām piedzīvot citiem.
- Kopā ar citiem mēs radam kolektīvo realitāti. Var gadīties, ka mūsu prezidentam un citiem pie varas stāvošajiem ir jāiziet savas garīgās mācības, tāpēc viņus neciena un dažkārt pat ienīst tik daudzi. Taču tikpat iespējams ir, ka lielākā daļa tautas sagaida, ka valdība pret mums izturēsies augstprātīgi, neiejūtīgi. Iespējams, tieši tāpēc mēs izvēlamies tādu valdību, kura spēs šīs mūsu gaidas piepildīt – vai nu mēs izvēlamies par saviem priekšstāvjiem cilvēkus, kuri jau ir augstprātīgi un neiejūtīgi, vai arī izvēlētajiem cilvēkiem ir potenciāls tādiem kļūt. Tad tā jau ir viņu mācība, viņu izaicinājums, turēties pretim tam, kas no viņiem tiek sagaidīts.
Par kolektīvās realitātes veidošanu
Pie šī pēdējā punkta es vēlos pakavēties nedaudz ilgāk. Ja nu mēs visi kopā kolektīvi esam radījuši situāciju, ka mūsu valsti vada tie cilvēki, kuriem tikai nedaudzi spēj uzticēties? Ja nu tiešām kaut kādu iemeslu dēļ mums vajag tieši šādu prezidentu? Ja nu tas daudziem kalpos kā pamodināšanas zvans? Ja nu šī ir kārtējā iespēja garīgi augt? Ja nu šis ir tas brīdis, kad jāpievēršas sev, jāsāk apzināti apgūt savas garīgās mācības? Ja nu saprotat, ka “viss ir slikti un kļūst tikai sliktāk”, ir jāpamana, ka tas ir ticējums, kurš pats sevi stiprina? Ja nu ir pienācis laiks atbrīvoties no šādiem ticējumiem un nomainīt tos pret pozitīvākiem?
Šajā mirklī mēs varam sastapties ar savu bezspēcību, jo apkārt ir tik daudz citu cilvēku, kuri pavisam noteikti nedomā tā kā es, kuri turpinās ķengāties par prezidentu un savu enerģiju izmantos, lai cīnītos ar sekām nevis iemesliem. Taču ja nu nav nepieciešams, lai pilnīgi visi cilvēki mainītos? Ja nu pietiek ar to, ka mēs sākam paši ar sevi? Ja nu pietiks tikai ar nelielu daļu apzinātu cilvēku, lai izmaiņas lielajā plānā notiktu it kā pašas no sevis?
Sākt ar sevi
Mēs visi varam sākt ar sevi! Iespēja garīgi augt ir katrā situācijā ikvienam no mums. Lai kuģis spētu no vienas ostas nokļūt citā ostā, ir svarīgi saprast, kur tas atrodas, uz kurieni vēlas doties. Ir svarīgi arī sekot līdzi tam, kādi sēkļi ir pa ceļam, kādi vēji pūš un uz kuru pusi ir jāgriež kuģa stūre, lai saglabātu kursu. Arī mums ir svarīgi saprast, kur esam un kurp vēlamies doties. Labi būtu, ja mēs spētu vienoties par kopīgo “ostu”. Taču domāju, ka to ir viegli pamanīt. Mēs visi vēlamies justies drošībā, būt paēduši un siltumā. Mēs vēlamies būt cienīti un mīlēti. Mēs vēlamies, lai tiktu apmierinātas mūsu pamatvajadzības un arī augstāka līmeņa vajadzības, piemēram, lai būtu interesanti, lai būtu izaugsme.
Mēs nevarēsim ilgstoši apmierināt savas vajadzības uz citu cilvēku vajadzību rēķina. Mums neizdosies necienīt un ķengāt vienu cilvēku un sagaidīt iecietīgu un cieņpilnu attieksmi pret sevi. Mums neizdosies raust naudu tikai sev, iznīcinot blakus esošos uzņēmumus, attaisnojot to ar “kapitālismā visi tā dara”. To darot, nāksies kādā mirklī apzināties, ka kāds vēl lielāks uzņēmums var vēlēties iznīcināt mūsējo. Mums neizdosies indēt dabu, lai no hektāra izspiestu vēl kādu kilogramu ražas šogad, un sagaidīt, ka, tā turpinot, raža būs arī vēl pēc gadiem desmit vai divdesmit. Lai izdotos, mums ir jāsāk ar sevi – ir jāaptur sava destruktīvā rīcība, savas destruktīvās domas.
Ticējumi rada domas un emocijas
Ticējumi ir tie, kas rada mūsu domas un emocijas. Tieši tāpēc katru frāzi, kas ieskanas galvā, var izvērtēt kā ticējumu, uzdodot sev jautājumu, cik šis apgalvojums ir patiess man. Ticējumi var būt:
- negatīvi – “viss ir slikti”,
- pozitīvi – “man izdodas viss, kam es veltu savas pūles”,
- neitrāli – “zāle ir zaļa”.
Vērtīgi ir atlaist negatīvos ticējumus un iemeslus, kāpēc tie bija radušies. Ar kādu no šiem ticējumiem mēs esam piedzimuši, kādu ieguvām bērnībā, bet kādu dažādu iemeslu dēļ varējām iegūt arī pieaugušā vecumā. Neatkarīgi no tā, kad ticējumus ieguvām, tos ir iespējams iztīrīt no visiem mūsu apziņas slāņiem. Savu ticējumu revīzija arī ir iespēja garīgi augt un apzināties sevi kā savas realitātes autoru.
Metodes, kā to izdarīt, ir vairākas. Manas šobrīd vismīļākās metodes ir divas – Izpirkšanas tiesa un Līdzjūtības atslēga. Izpirkšanas tiesa rezultātu dod ļoti ātri. Atliek vien noskaitīt pāris lūgumus, lai mainītos tas, kā mēs redzam pasauli un kā tajā jūtamies. Savukārt, Līdzjūtības atslēga tver plašāk un dziļāk – tā notīra karmu, dziedina traumētās daļas un atjauno mūsu dvēseles veselumu. Ar šīm metodēm var atlaist arī emocijas un transformēt tās beznosacījuma mīlestībā. To mēs visi esam spējīgi sajust un pēc tās tik daudzi no mums alkst.
Lai mums visiem izdodas!
Dace Spāre
personības izaugsmes trenere un mediatore