Sveicot visus skolēnus un skolotājus ar jaunā mācību gada uzsākšanu, atstāstīšu kādu senu stāstu. Tā galvenā varone ir Tomsones kundze, piektās klases skolotāja. Stāsta autore ir Elizabete Sailance Balarda (Elizabeth Silance Ballard) un viņas stāsts pirmo reizi ir ticis publicēts žurnālā Home Life tālajā 1976.gadā. Kopš tā laika tas ir ticis atstāstīts dažādos variantos un šis ir viens no tiem. Kaut arī stāsts ir izdomāts, taču vienalga spēj uzrunāt ikvienu un likt aizdomāties.
Stāsts par mazo Tediju Stodardu
Šis ir stāsts, par kādu pamatskolas skolotāju, kura strādāja pirms vairākiem gadiem. Viņas vārds bija Tomsones kundze. Kad viņa stāvēja savas piektās klases audzēkņu priekšā pirmajā skolas dienā, viņa bērniem sameloja.
Līdzīgi citiem skolotājiem, viņa skatījās uz saviem audzēkņiem un teica, ka mīl viņus visus vienādi. Taču tas nebija iespējams, jo priekšējā solu rindā sakņupis sēdēja mazs zēns vārdā Tedijs Stodards.
Tomsones kundze bija ievērojusi Tediju jau iepriekšējā mācību gadā un pamanījusi, ka viņš nespēlējas ar citiem bērniem, ka viņa drēbes ir nekārtīgas un ka viņš regulāri ir nemazgājies. Tedijs mēdza būt netīkams. Nonāca pat tik tālu, ka Tomsones kundze patiesībā izjuta baudu, atzīmējot Tedija nepareizās pārbaudes darbu atbildes ar treknu sarkanu “X” un liekot lielus divniekus darbu vērtējumā.
Skolā, kurā Tomsones kundze strādāja, bija prasība, lai skolotāji pārskatītu savu skolēnu iepriekšējo gadu vērtējumus un citu skolotāju veiktos ierakstus. Tedija personas lietu Tomsones kundze bija atstājusi kā pēdējo. Taču, kad viņa to beidzot sāka lasīt, viņa bija pārsteigta. Tedija pirmās klases audzinātāja bija ierakstījusi: “Tedijs ir burvīgs zēns, vienmēr gatavs smieties. Viņš kārtīgi pilda savus darbus un viņam ir labas manieres. Ir patīkami atrasties viņam tuvumā.”
Viņa otrās klases audzinātāja bija rakstījusi: “Tedijs ir izcils skolnieks, viņu labi ieredz klases biedri, taču viņam ir grūtības viņa mātes nāvējošās slimības dēļ. Dzīve viņa mājās visticamāk ir līdzīga cīņai.” Trešās klases audzinātāja bija rakstījusi: “Mātes nāve Tedijam bija trieciens. Viņš pūlas mācīties, cik labi vien spēj, taču viņa tēvs neizrāda nekādu interesi. Situācija viņa mājās atstās sliktu ietekmi uz viņu, ja netiks veikti kādi pasākumi.” Tedija ceturtās klases audzinātāja bija rakstījusi: “Tedijs ir norobežojies un neizrāda īpašu interesi par skolu. Viņam nav pārāk daudz draugu un dažkārt stundās viņš guļ.”
Tagad, kad Tomsones kundze apzinājās problēmu, viņai kļuva kauns no sevis. Viņa sajutās vēl sliktāk, kad pirms Ziemassvētkiem visi skolēni atnesa viņai dāvaniņas, ietītas spožos krāsainos ietinamajos papīros. Visi, izņemot Tediju… Viņa atnestā dāvana bija nemākulīgi ievīstīta biezā brūnā papīrā, kāds ir pieejams tuvējā lielveikalā.
Tomsones kundze saņēmās, lai atvērtu Tedija dāvanu. Daži no bērniem sāka smieties, kad ieraudzīja, ka dāvanā iesaiņotajai aprocei trūkst pāris akmentiņi un smaržu pudelīte ir pustukša. Taču Tomsones kundze, neskatoties uz bērnu smiekliem, uzlika aproci, uzpūta nedaudz smaržu uz plaukstas locītavas, stāstīja bērniem, cik ļoti viņai patīk šī dāvana, un pateicās Tedijam par to.
Tedijs Stodards palika pēc stundām tieši tik ilgi, lai pateiktu: “Tomsones kundze, šodien jūs smaržojāt tieši tāpat kā kādreiz mana mamma.” Kad visi bērni beidzot bija aizgājuši, Tomsones kundze izplūda asarās un noraudāja krietnu stundu. Tajā pašā dienā viņa pārstāja mācīt lasīt, rakstīt un rēķināt. Tā vietā viņa sāka mācīt bērnus.
Tomsones kundze pievērsa īpašu uzmanību Tedijam. Kad viņa nodarbojās ar viņu, viņa prāts sāka atmosties. Jo vairāk viņa viņu iedrošināja, jo ātrāk viņš atbildēja. Gada beigās Tedijs bija kļuvis par vienu no zinošākajiem bērniem klasē un, par spīti viņas meliem, ka viņa mīlēs visus bērnus vienādi, Tedijs bija kļuvis par vienu no viņas mīluļiem.
Gadu vēlāk viņa saņēma no Tedija zīmīti, kas bija pabāzta zem viņas durvīm. Tajā viņš rakstīja, ka viņa ir vislabākā skolotāja, kāda ir bijusi viņa dzīvē. Sešus gadus vēlāk viņa saņēma citu vēstuli. Tur bija teikts, ka viņš ir pabeidzis vidusskolu kā trešais labākais klasē, un ka viņa joprojām ir vislabākā skolotāja viņa dzīvē.
Vēl četrus gadus vēlāk viņa saņēma nākošo vēstuli, kurā viņš stāstīja, ka ir pārlaidis grūtus laikus, tomēr palicis koledžā un drīz to beigs ar izcilību, un ka viņa joprojām ir vislabākā un vismīļākā skolotāja, kāda viņam jebkad ir bijusi.
Tad pagāja vēl četri gadi un Tomsones kundze saņēma vēl vienu vēstuli. Tajā Tedijs skaidroja, ka pēc bakalaura grāda iegūšanas viņš izlēma turpināt vēl mācīties un ka viņa joprojām ir vislabākā un vismīļākā skolotāja. Šoreiz vēstules paraksts bija mazliet garāks – Teodors F. Stodards, MD.
Ar šo stāsts vēl nebeidzas. Nākošajā pavasarī pienāca jauna vēstule, kurā Tedijs rakstīja, ka ir saticis meiteni un gatavojas viņu precēt. Viņš izskaidroja, ka viņa tēvs ir miris pāris gadus atpakaļ un viņš vēlētos zināt, vai Tomsones kundze piekristu sēdēt viņam līdzās pie kāzu galda vietā, kas parasti ir paredzēta līgavaiņa mātei.
Protams, Tomsones kundze piekrita. Kāzu rītā viņa uzlika Tedija dāvāto aproci, kurai trūka pāris akmetiņi. Un viņa parūpējās, lai iesmaržinātos ar tieši tādām smaržām, kādas bija Tedija mammai viņu pēdējos kopīgajos Ziemassvētkos.
Kāzu dienā viņi apķēra viens otru un Dr.Stodards iečukstēja Tomsones kundzei ausī: “Paldies Jums, Tomsones kundze, ka ticējāt man. Paldies, ka ļāvāt man justies svarīgam un parādījāt, ka es varu mainīt situāciju”. Tomsones kundze ar asarām acīs iečukstēja viņam ausī atbildi: “Tedij, tu esi sapratis visu nepareizi. Tu biji tas, kurš mani iemācīja, ka es varu mainīt situāciju. Es to nezināju tik ilgi, kamēr nesatiku tevi”.
Vai Tev bija tāda skolotāja?
Un tagad uz mirkli pakavējies atmiņās un atceries, kura skolotāja vai kurš skolotājs tavā dzīvē visvairāk līdzinās Tomsones kundzei. Kurš tevi mācīja, nevis tikai stāstīja, kā rakstīt un rēķināt? Kurš tevi iedrošināja un iedvesmoja? Kura skolotāja ticēja Tev un Tavām spējām, kura skolotāja redzēja Tavus talantus un mudināja tos attīstīt? Aizsūti visiem saviem labākajiem skolotājiem domās mīlestību kā pateicību par viņu darbu. Tiem skolotājiem, kuri joprojām strādā skolā un māca bērnus, aizsūti domās vēl vairāk mīlestības, lai viņiem pietiek spēka mācīt bērnus arī šogad. Sūti to arī tiem skolotājiem, kuri, Tavuprāt, nemaz to nav pelnījuši. Viņiem ir savi iemesli, kāpēc viņi nav tādi, kādus Tu tos vēlētos redzēt. Visam ir savs iemesls un bieži mums tas nav acīm saskatāms. Taču visiem ir iespējams kļūt izciliem, un varbūt tieši tavas mīlestības deva ir tas, kas joprojām pietrūkst, lai tas notiktu. Vēlies izdarīt vēl mazliet vairāk? Uzraksti vēstuli un aizsūti to savai skolotājai!
Ja atmiņas par skolu ir sāpīgas
Ne vienmēr mums patīk atcerēties skolas laikus. Reizēm atmiņas mēdz būt pārāk sāpīgas, jo skolā ir tikuši pieredzēti pazemojumi, emocionālā un fiziskā vardarbība, tur mēs ieguvām arī pārāk daudz ierobežojošos ticējumus par sevi un par dzīvi un ar tiem visiem ir jātiek kaut kā galā. Ja atmiņas par skolu ir nepatīkamas vai pat sāpīgas, noteikti elpo! Pirmais solis, lai tās dziedinātu, ir tās apzināties un pieņemt. Pēc tam tās ir iespējams atlaist un/vai transformēt. Tev nav jādzīvo visu mūžu ticot tam, ko Tev par Tevi sastāstīja skolotāji un klasesbiedri, vai kam pati/-s noticēji. Šos ticējumus ir iespējams mainīt, un arī sastrēgušās emocijas ir iespējams atlaist. Kad būsi to izdarījusi/-is, Tava dzīve mainīsies. Un pati pirmā izmaiņa būs tā, ka Tu vienkārši jutīsies labāk.
Ja Tev ir nepieciešama palīdzība, lai tiktu galā ar skolas laika atmiņām, emocijām un ticējumiem, ja esi izlēmusi/-is justies labāk, bet vēl nezini kā vai arī tas notiek pārāk lēnu, sazinies ar mani. Tu esi tā vērta/-s, lai justos lieliski uzreiz!
Autors: Dace Spāre
personības izaugsmes trenere – koučs, mediatore, energoterapeite, enerģijas psiholoģijas metožu Ķermeņa kods, Emocionālās brīvības tehnika, Matricas reimprintings praktiķe