Tu esi tā vērts!

Home Par mani Produkti Raksti Kontaktinfo

© “Eli-Sol” by Dace Spāre

Mana pieredze ar krāmiem

Pirms apmēram 10 gadiem manās rokās nonāca lieliskā Kārenas Kingstonas grāmatiņa “Kā atbrīvoties no krāmiem ar Fen Šui”. Toreiz vēl dzīvoju Latvijā, man bija vīrs, trusis un 2-stāvīga privātmāja ar plašu pagrabu, bet nebija bērnu. Man jau bija 30 gadi un bērnus es gribēju, taču tie nepieteicās. Lasīju grāmatu un pamanīju, ka manā mājā, tajā mājas daļā, kur krāmu uzkrāšanās norāda uz traucējumiem attiecībās ar bērniem, krāmi bija visos 3 stāvos - 2.stāvā vienu istabu biju atvēlējusi mantām, kuras pēc pārcelšanās joprojām stāvēja neizpakotas maisos un kastēs. 1.stāvā tur atradās virtuve, kur plauktos bija sakrāmēti nekad neizmantoti šķīvji un bļodiņas. Taču pagrabstāvā tur bija samests viss, kas iepriekšējiem saimniekiem bija palicis pāri pēc remontiem un mums šķita, ka “sadzīvē noderēs”.

Toreiz es krāmus kārtoju ilgi. Kad biju atbrīvojusies no vieniem, citi uzradās to vietā. Es tos nēsāju no vienas istabas uz otru, no viena mājas stūra uz otru. Man tas bija nebeidzams process, jo šķita, ka vēl jau noderēs, ka kādreiz to mantu vajadzēs.

Ar šī brīža prātu un pieredzi darbā ar Emocionālās brīvības tehniku saprotu, ka man bija vairāki iemesli, lai krāmi uzkrātos manā telpā un dzīvē:

• Es nespēju atbrīvoties no drēbēm, kuras es gadiem nebiju vilkusi, jo tās bija kļuvušas par mazu, jo visu laiku cerēju, ka nupat novājēšu un atkal varēšu vilkt savus iemīļotos šortus vai blūzīti. Un, ja es novājēšu, tad man taču vajadzēs visu pirkt jaunu, bet tas būs pietiekoši dārgi un man visam nepietiks naudas. Taču arī skapī tās turēt negribēju, jo nepatika sajūta katru dienu redzēt, ka vairs neesmu tik slaida kā agrāk. Tāpēc slēpu šīs drēbes kastēs un koferos. Ar šodienas acīm redzu, ka man bija ierobežojošais uzskats “Visam naudas nepietiek”.
• Manam izmēram atbilstoši drēbju kalni manā skapī auga, jo es divreiz gadā braucu uz Vāciju iepirkties un pirku visu, kas derēja, nevis ļoti patika. Patiesībā tik ātri iepērkoties pat nebija laika īsti saprast, vai man tas jaunais apģērbs patiešām patīk, piestāv, un vai ir citi apģērba gabali, ar ko to kombinēt. Pēc tam šīs drēbes gadiem karājās skapī ar veikala birkām, pievienojoties citiem krāmiem manā dzīvē. Taču nepirkt es nevarēju, jo toreiz man bija ierobežojošais uzskats “Man nav ko vilkt mugurā”.
• Manos grāmatu plauktos glabājās papīri un papīriņi - daļēji pierakstītas burtnīcas, augstskolas pieraksti, studijām pirktās grāmatas. Arī tos izmest es nespēju, jo man bija sajūta, ka ja nu nejauši ievajagas. Tieši šī paša iemesla dēļ noslēpti bija pārpalikumi arī no tām tapetēm , kuras uz sienām bija līmējuši vēl iepriekšējie mājas saimnieki. Tās bija krāsojamās tapetes, bet mēs izlīmējām pavisam citas. Taču varēja gan gadīties, ka mēs nopirktu tieši tāda paša raksta un tad tiešām noderētu :)
• Kad ar nolūku šķiroju savas mantas, lai atbrīvotos no krāmiem, man gāja grūti. Krāmi pārcēlās no vienas istabas otrā, no vienas telpas nākošajā. Kopā ar krāmiem ceļoja arī mantas, kuras es ikdienā lietoju, jo vēl nebija katrai lietai sava vieta. Tas radīja tādu mērenu jucekli un es domāju, ka es esmu nekārtīga un tāpēc nekad nepanākšu kārtību manā mājā.
• Kad biju sašķirojusi mantas, no kurām gribu atbrīvoties, to izdarīt nemaz nebija tik viegli. Man bija žēl izmest to, kas citam varētu būt noderīgs, taču es īsti nezināju, kā atrast tos citus. Drēbes un grāmatas es biju nolēmusi ziedot labdarībai, taču man bija kauns, kad man vajdzēja iet uz Sarkano Krustu un teikt, ka gribu ziedot tik daudz. Man bija kauns arī par to, ka manus maisus pēc tam kāds pakos vaļā un varētu nodomāt, ka es esmu atnesusi pārāk sliktas mantas un tām vienīgā vieta ir atkritumos. Viens no iemesliem bija mana sajūta, ka es neko nemāku pareizi izdarīt, tāpēc man vajadzēja vairākas dienas saņemties. Beigās es atradu risinājumu - labdarības organizāciju, kur mantas varēju atstāt zem nojumītes, bez nepieciešamības satikt šīs organizācijas darbiniekus un tādējādi turpmāk izvairījos no savas kauna sajūtas. Bez tam, man bija arī dusmas uz sevi, ka esmu pirkusi to, ko man patiesībā nemaz nevajag, tā vietā, lai šo naudu izmantotu citiem mērķiem. Savukārt, kad piedāvāju daļu krāmu savai mammai un māsai, jutos vainīga, ka mani krāmi kļūs par viņu krāmiem.

Kas manā dzīvē ir mainījies tagad, kopš es bungoju? Krāmi tāpat ienāk manā dzīvē, jo priekš manis krāmi ir viss, kas netiek izmantots ilgāku laiku. Tāpēc ik pa laikam kārtoju savu mājokli tieši ar nolūku atbrīvoties no krāmiem. Taču tagad man vairs nav jāizjūt negatīvās sajūtas - kauns, dusmas, vainas sajūta. Man nav žēl izmest mantas, jo zinu, ka to vietā nāks citas - tās, kas man patiks vairāk, dos vairāk prieka. Man pat ir prieks atbrīvoties no saviem krāmiem, jo zinu, ka ir cilvēki, kuriem tie nebūs krāmi, bet gan ikdienā izmantojamas lietas. Savukārt daudzas lietas bez nožēlas tagad nonāk atkritumos - es tos šķiroju, tāpēc ticu, ka arī šīs lietas kādreiz sāks savu nākošo dzīvi jau citā izskatā.

Ja esi izlēmusi atbrīvoties no krāmiem savā mājoklī, aicinu Tevi piedalīties vebinārā “Atbrīvojamies no krāmiem”, kas notiks 31.oktobrī pl. 13:00.

Vebināra ilgums - 2,5-3 stundas.

Maksa par dalību vebinārā: 25 eiro.

Piesakies dalībai vebinārā un apmaksā to līdz 21.oktobrim un saņem atlaidi 5 eiro.

Piesakies uzreiz, jo vietu skaits vebinārā ir ierobežots!

Par krāmiem un to veidiem lasi šeit, un par to, ko darīsim vebinārā - lasi šeit.