Fiziskas sāpes ir vislabākais bungošanas efektivitātes pierādījums. Tu sāc bungot, kad sāpes ir tik spēcīgas, ka šķiet, sliktāk vairs nevar būt, un pēc 20 minūtēm Tu beidz bungot un nekas vairs nesāp. Izklausās fantastiski, taču tā ir realitāte. Kāpēc tas darbojas?
Ir daudzi mediķi, psihologi un autori, kuri runā par to, ka sāpes un slimības ir mūsu ķermeņa galējais līdzeklis, lai mums pateiktu “Mīli sevi!” vai arī “Izmaini šo situāciju, tā indē tavu dzīvi!” Latvijā ir pazīstami tādi autori kā Valērijs Siņeļņikovs, Luīze Heija, Liza Burbo. Ticu, ka arī dr. Lizas Rankinas (Lissa Rankin) grāmatas tuvākajā laikā tiks iztulkotas latviski. Par ko raksta šie autori? Par to, ka katrai slimībai ir nozīme. Ka slimības rodas no nepareizas attieksmes pret dzīvi, no stresa, kuru radām mēs paši, paliekot situācijās, no kurām sen vajadzēja bēgt prom – no vienmēr dusmīga priekšnieka, no destruktīvām attiecībām.
Epiģenētiķis Brūss Liptons savukārt stāsta, ka viņš eksperimentos ir redzējis, ka tieši vide ir tā, kas nosaka, vai mūsu šūnas būs veselas vai arī slimas. Ja mēs visu laiku dzīvojam stresā, ir grūti palikt veselam. Savukārt, izmainot vidi, pat slimie orgāni izveseļojas.
“Tev notiks pēc tavas ticības!” Tā ir frāze, kura ir patiesa ne tikai tiem, kuri tic Dievam. Tev tiešām notiks pēc tavas ticības, un, ja Tu ticēsi, ka piektdienu vakaros pēc grūtas darba nedēļas sāp galva, jo tā bija tavai mammai, tad neapzināti Tu sev ieslēgsi programmu, ka piektdienu vakaros galvai ir jāsāp.
Bungošana darbā ar sāpēm ir tiešām efektīva. To pierāda daudzie piemēri, kad cilvēkiem, kuriem ārsti bija pateikuši “ar šīm sāpēm tev būs jāsadzīvo visu mūžu”, atbrīvojās no sāpēm dažkārt pat tikai vienas bungošanas sesijas laikā un sāpes vairākus gadus pēc bungošanas tā arī nebija atgriezušās.
Vai var atbrīvoties no jebkādām sāpēm? Es ticu, ka var. Tikai dažkārt galvenais iemesls, kāpēc sāpes mūs piemeklē, ir paslēpts tik dziļi mūsu pasaulsuzskatos un pieredzē, ka to ir grūti ieraudzīt un tāpēc arī grūti novērst. Patiesības labad jāsaka, ka esmu lasījusi par Krona slimnieku, kuru regulāri piemeklēja sāpes un tradicionālā medicīna nespēja nekā palīdzēt. Bungojot viņš spēja savas sāpes samazināt līdz minimumam, taču ik pa laikam sāpes atgriezās. Un tomēr bungošana bija palīdzējusi, jo, kad sāpes atkal atgriezās, cilvēkam vajadzēja pabungot un sāpes atkal atlaist. Slimība netika izārstēta, taču konkrētajā dienā vairs nesāpēja.
Kā ir ar hroniskām slimībām? Vai var izārstēt cukura diabētu, multiplo sklerozi? Es ticu, ka var. Taču pie manis vēl nav vērsies neviens cilvēks, kuram ir šāda slimība, un kurš vēlas sevi dziedināt, tāpēc man nav šādas pieredzes. Un interesanti ir tas, ka esmu uzrunājusi vairākus cilvēkus, kuriem ir cukura diabēts, piedāvājusi bungot, taču atbildi tā arī nesaņēmu vai arī tā bija “es jau esmu iemācījusies ar savu slimību sadzīvot”. Mums ir zemapziņas bailes ieraudzīt patiesību par sevi, ir bail izvēlēties nezināmo laimi, tāpēc izvēlamies dzīvot zināmajā nelaimē. Jo, patiesi, katrai slimībai ir kāda loma – vai nu tā aizpilda laiku, liek man par sevi rūpēties, vai arī liedz darīt kaut ko, ko es patiesībā nemaz negribu darīt, taču būs grūti atrast aizbildinājumus nedarīšanai, ja slimības vairs nebūs. Taču atklāti pateikt, ka negribu, tāpēc nedaru, tā arī nav drosmes.
Tev ir kāda slimība, kuru tradicionālā medicīna nespēj izārstēt, taču Tu gribi sevi dziedināt? Bungošana nav pēdējais un vienīgais glābšanas salmiņš, jo emocionālās psiholoģijas metodes, kuras var palīdzēt dziedināt ķermeni ir daudzas. Taču tu vienalga gribi bungot? Piesakies uz konsultāciju un pamēģini! Ja nu mums kopā izdodas?