Stāsta, ka mēs visu dzīvi skatāmies uz sevi ar vecāku acīm: priecājamies par sevi, ja vecāki priecājās par mums, un nicinām sevi, ja vecāki mūs nicināja. Stāsta, ka ar viņu vārdiem mēs sevi slavējam un baram. Kā gan no tā atbrīvoties?
Uz jautājumu par savu galveno trūkumu es vienmēr atbildēju nekavējoties: “Slinka! Par to pat nav jādomā. Es esmu tāda sliņķe, kādu pasaule vēl nav redzējusi”. Atceros, kā psihoterapeite, jauka tantīte, paskatījās uz mani pāri briļļu malai: “Nataša, atgādiniet, lūdzu, kādiem izdevumiem jūs šobrīd rakstiet”. Es sāku liekt pirkstus: “Pirmdienās nododu sleju šim žurnālam, otrdienās – šim…”. Izrādījās, ka es rakstu piecas iknedēļas slejas.
Un tie nebija raksti, kas rakstīti it kā garāmejot. Es vispār strādāju pēc labākās sirdsapziņas, jo gan redaktori, gan lasītāji gaida: “Nu nu, ko šajā nedēļā Radulova pateiks”, – un viņiem ir uz to visas tiesības. Iknedēļas sleja – tas nav “apsēdies un uzrakstīji”. Tas ir nebeidzams saspringums – tev ir daudz jālasa, daudz jādomā, jālec laukā no gultas nakts vidū un kaut kas jāpieraksta, no rīta, mazgājoties dušā, jādomā par raksta virsrakstu, bet stāvot lielveikala rindā – par apakšvirsrakstu. Tev ir nepārtraukti, visu laiku jāmeklē tēmas. Jāskrien ar galvu sienā, ja neizdodas izstāstīt notikumu vienkārši, viegli, lai “lasītos vienā elpas vilcienā”… Nu, ko lai saka! Tas ir katorgas darbs. Un ja tas nebūtu man tik mokoši pievilcīgs, jau sen būtu aizbēgusi un devusies strādāt uz šahtām.
Un tātad man bija piecas slejas nedēļā. Papildus tam es biju arī štata darbiniece federālajā izdevumā, kur no manis pieprasīja komandējumus uz reģioniem – lai sagatavotu lielas, nopietnas reportāžas. Gumijas zābakos es klīdu pa visādiem ciematiem, kur iedzīvotāji interesējās: “Maskavā nav nekā cita, par ko rakstīt? Kāpēc tu, nabadzīte, šurp ar vilcienu un diviem autobusiem brauci? Nāc nu, aizvedīsim tevi vismaz uz govju kūti”. Atgriežoties no govju kūtīm, es sēdos darināt rakstus trijiem glancētiem žurnāliem, kuru galvenie redaktori čakarēja man smadzenes ar saviem zvaniem: “Smieklīgāk! Vēl smieklīgāk!” Es maz gulēju, es gandrīz nekomunicēju ar draugiem, es pat atvaļinājuma laikā rakstīju vienu rakstu dienā – manas rubrikas atvaļinājumā negāja.
“Viss?” – pajautāja man psihoterapeite. Es pamāju: “Nē. Es vēl blogu rakstu. Pāris ierakstus dienā”. Es sāku saprast, ka mans priekšstats par sevi, maigi sakot, ne īpaši atbilst realitātei. Kāpēc, esot pārslogotai līdz manu iespēju robežām, es turpināju apgalvot: “Es esmu slinka”?
“Kam pieder šie vārdi?” – es zināju, ka šis jautājums ir neizbēgams. Es sāku raudāt, jo atpazinu šīs intonācijas, ar kurām sodīju sevi par slinkumu, – tā teica mani vecāki, vectēvi un vecmammas visu manu bērnību. Es biju apaļa teicamniece, pēc skolas sēdēju ar jaunāko brāli, mācījos, palīdzēju saimniecībā – kurš ir dzīvojis laukos, zina, ko tas nozīmē un no kāda vecuma bērni tur sāk strādāt uz lauka vai dārzā. Man nebija gandrīz nevienas brīvas minūtes. Un vienalga es dzirdēju: “Tu esi slinka, tev tikai lasīt. Tu pat traukus mazgā, skatoties grāmatā. Pasaule nav redzējusi tik slinku meiteni!”
Protams, viņi tā teica, jo viņiem pašiem bērnībā teica to pašu. Protams, viņi mīlēja mani un vienkārši centās izaudzināt darbu mīlošu cilvēku, kurš spēs kaut ko dzīvē sasniegt. Un, protams, viņi zināja tikai vienu bērna audzināšanas veidu – biežāk kritizēt.
Tenisists Andrē Agasi savā autobiogrāfijā uzrakstīja, ka tēvs viņu spieda trenēties gluži kā vergam un pie tam visu laiku bija neapmierināts. Visus viņa panākumus viņš pieņēma kā pašsaprotamus, bet par mazāko kļūdu bija gatavs izķengāt. Mazais Andrē sapņoja, ka kaut kad izrausies no šīs verdzības. Taču pienāca brīdis, kad viņš saprata: nekur viņam no tēva nesprukt, šis cilvēks ir viņa apziņā uz visiem laikiem. “Es spēlēju ar puisīti vārdā Džefs Tarango. Viņš raketi pārvalda daudz sliktāk par mani, un vienalga es pazaudēju pirmo setu ar rezultātu 6 pret 4. Es esmu satriekts. Tēvs bija gatavs mani nogalināt… “Kāpēc tu mani neklausīji? Kāpēc tu turpināji sist tuvos sitienus?” Taču es pirmo reizi dzīvē nebaidos no tēva. Un kaut arī viņš ir saniknots – es esmu saniknots vēl vairāk par viņu. Es esmu nikns uz Tarango, uz Dievu, es sevi pašu… Man nevajadzēja pieļaut, ka spēle beidzas tā. Tagad manā panākumu sarakstā vienmēr būs zaudējums. Un ar to neko nevar izdarīt. Es neesmu spējīgs turpināt domu, taču tā atnāk pati: es varu kļūdīties. Es esmu nepilnvērtīgs. Defektīvs… Es daudzus gadus klausījos, kā tēvs kliedz uz mani dēļ kļūdām. Viens vienīgs zaudējums – un es jau pats sevi nežēlīgi sodu. Es pārņēmu viņa manieres – viņa neiecietību, perfekcionismu, aizkaitināmību, un tagad viņa balss nav vairs tikai līdzīga manējai: viņa balss ir kļuvusi manējā. Lai mani mocītu, tēvs vairāk nav vajadzīgs. Es lieliski tikšu galā pats”.
Man arī vecāki vairāk nebija vajadzīgi, es vainoju sevi nu jau bez viņu palīdzības. Attiecos pret sevi tā, kā viņi attiecās pret mani – arī perfekcionisti, pārliecināti, ka meita būtu varējusi izdarīt vairāk un labāk, ja vien pacenstos… Uzkop istabas, nomazgā logus, izmazgā grīdu, iztīri virtuvi, izkaplē dobes, iestādi pie logiem septiņus rožu krūmus, izdari pati zini ko un samal kafiju septiņām nedēļām uz priekšu. Nepaspēj? Tad pasteidzies!
Kad kārtējā sieviete sūdzas man par to, ka viņa satiek vien tikai neliešus, kuri viņu vai nu sit, vai arī morāli iznīcina, tad man vienmēr gribas pajautāt: “Un kā pret jums izturējās jūsu tēvs?” Vai arī varbūt māte vienmēr atkārtoja, ka meita dēļ sava rakstura nevienam nebūs vajadzīga, – un nu viņa tagad uz neko lielu vairs nepretendē. Meita sev mātes balsī visu mūžu atkārto: “Es esmu muļķe. Kur nu man”, – un pasaule labprāt atsaucas atbalsī: “Tu esi muļķe. Kur nu tev”.
Es nezinu, vai ir iespējams uz visiem laikiem izmainīt šīs vecāku dotās programmas, taču pakoriģēt un padarīt vājāku to graujošo iedarbību ir iespējams – ir tādas metodes. Nāksies daudz ko apzināties, pārdomāt, piedot, daudz atstrādāt, kaut vai tā paša psihoterapeita kabinetā. Tas ir grūti un sāpīgi, un ne visi to vēlas. Taču vairākums cilvēku pat vispār par tādām lietām neaizdomājas.
Taču Bībeles princips “Ko sēsi, to pļausi” vienalga darbojas, zinām par to mēs vai arī nē. Un kad es lasu par kaut kādām neparastām sievietēm, kurās iemīlas karaļdēli, dzejnieki un citi mākslinieki, kuras visus savus laikabiedrus padarīja trakus, tad es smaidu: “Droši vien to meitenīti dievināja viņas ģimenē, ja jau viņa visu mūžu uzvedās kā dzimusi kroņprincese”.
Ļiļa Brika, tā pati, par kuru Majakovskis rakstīja: “Bez tavas mīlas man nav saules”, savā atmiņu grāmatā stāstīja par to, kā jaunībā aizbrauca uz ārzemēm mācīties par skulptori. Un pēc tam it kā starp citu pieminēja vienu epizodi: “Pie manis no Kissingenas bija iebraucis ciemos tēvs. Viņš ļoti lūdza atgriezties kopā ar viņu Maskavā, viņš raudāja par manām rokām, kas dēļ darba palikušas raupjas, glāstīja un skūpstīja tās, atkārtojot: “Paskaties, Ļiļeņka, ko tu esi izdarījusi ar savām skaistajām rociņām! Atmet šo visu, brauksim mājās”. Taču es biju stingri izlēmusi kļūt par meistari”.
Tēvs uzskatīja, ka viņā viss ir skaists, teica viņai to nepārtraukti, viņš glāstīja un skūpstīja viņas rokas – vai daudzi tēvi tā saka un tā rīkojas? Ļiļai tas bija pierasti, tik dabīgi, ka viņa tam pat īpašu uzmanību nepievērsa. Vai gan ir jābrīnās, ka pēc tam visi vīrieši, kuri viņu satika, uzskatīja viņu par neparastu skaistuli? Kaut gan tagad, skatoties uz bezkaislīgām fotogrāfijām, ļaudis izsaucas: “Tā Brika taču ir briesmīga, kā tāda zossmātīte!” Ko visi viņas dēļ tā juka prātā?” Cilvēki izturas pret mums tā, kā mēs paši izturamies pret sevi. Bet mēs pret sevi izturamies tā, kā pret mums izturējās vecāki.
Tā meitene, par kuras rokām raudāja viņu dievinošais tēvs: “Brauksim mājās, Ļiļeņka!”, pēc tam saņems vēstuli no lielā krievu poēta: “Dzīves bez tevis nav. To es vienmēr esmu teicis, vienmēr zinājis. Tagad es to jūtu ar visu savu būtību… Pat jau tu man neatbildēsi – par tevi vien domāju. Kā mīlēju tevi septiņus gadus atpakaļ, tā mīlu arī šajā sekundē”.
Mīliet savus bērnus.
Nataļja Radulova
Raksta oriģināls atrodams šeit: http://radulova.livejournal.com/3011241.html. Tulkoja Dace Spāre.
Ja arī Tavā galvā skan balss, kas runā ar Tavu vecāku vai vecvecāku vārdiem, kas regulāri kritizē Tevi, un Tevi tas vairs neapmierina, tad zini – risinājums ir pavisam tuvu. Emocionālās brīvības tehnika (Bungošana) ir viena no metodēm, ar kuras palīdzību ir iespējams sadraudzēties ar šo iekšējo kritiķi tā, lai tas sāktu Tevi atbalstīt Tavos centienos. Pie tam, to var izdarīt samērā ātri. Tie nebūs mēneši vai gadi, tās būs tikai dienas vai pat tikai viena diena, kad pamanīsi, ka balss vairs nav tik kritiska. Netici? Pamēģini “uz savas ādas”! Piesakies uz konsultāciju uzreiz. Un Tev tiešām nav jāpērk kaķis maisā, jo, ja Tev neizdosies, konsultācija būs par brīvu!
Patika šis raksts? Iesaki to citiem!
[oa_social_sharing_icons]